Dārdu aizas noslēpums

— Kuzmič, bet tagad gulēt, — sacīja Albīns un iebīdīja veco atpakaļ istabā. — Liecieties gulēt!

Tēvocis Mitrofans smagi atslīga uz savas gultiņas, pacēla galvu un paraudzījās Albīnam acīs.

— Es tev… neko nenodarīju?

— Nē.

— Nu tad paldies… Paldies, dēliņ.

Vecais atlaidās uz spilvena^ un drīz jau krāca.

Albīns aiztaisīja durvis, nokāpa pagrabā, apsēdās uz gultas malas un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš nosēdēja visu nakti.

Jevdokija Makarovna pārradās mājās, ritam austot. Redzēdama, ka vecais guļ, viņa palūkojās pagrabā.

— Vai manējais taisīja lielu traci? — viņa vaicāja, ieraudzījusi, ka Albīns visu laiku bijis nomodā.

— Nē, — jauneklis atbildēja, joprojām galvu plaukstās atspiedis.

— Ko tad tu tā sēdi? — vecā sieva bažīgi iejautājās. — Vai kas sāp?

— Jā, — Albīns klusu atbildēja, — esmu saslimis …

Pievakarē viņš sanīka pavisam. Albīns vairs ne

spēja piecelties. Iešana lietus gāzē un ķīviņš ar Mitro» fanu bija izsūcis Albīnam pēdējo spēku lāsi.

Pagāja vēl dažas dienas. Albīns jutās aizvien vārgāks. Bāls, novājējis viņš nepakustēdamies gulēja savā gultiņā pagraba tālākajā kaktā. Sākumā tēvocis Mitrofans naktīs nesa Albīnu laukā vīna dārzā, bet tad kādā vakarā, nokāpis pagrabā, redzēja, ka jauneklis ir nesamaņā.

«Vai tiešām nomirs?» vecais domāja, piesēzdamies uz gultas malas. «Pazīstama ārsta neviena nav, fašisti visus apcietinājuši. Ko lai daru?»

Albīns smagi elpoja, nesamaņā kaut ko čukstēja.

— Viņu žņaudz tā josta, — tēvocis Mitrofans prātoja. — Noņemšu un kaut kur nolikšu. Arī pierādījumu būs mazāk, ja iebruks esesieši".

Sataustījis sprādzes, tēvocis Mitrofans uzmanīgi atāķēja jostu, portupejas siksnas un lēnītēm atbrīvoja no tām slimnieku.

Albīns sakustējās, atvēra acis. Tēvocis Mitrofans pabāza portupeju zem lupatu čupas, kas bija samesta uz klona, un pieliecās pie jaunekļa.

— Loa, piedod man, — Albīns klusu čukstēja, platām acīm vērdamies tumsā, — mūs šķir mūžība. Tu piedzimsi pēc simtiem gadu, bet es nomirstu pagātnē. Nekas tik ļoti nešķir cilvēkus kā laiks. Ja tu atrastos Visuma viņā malā, tu man būtu tuvāk nekā tagad… Tu mani nemīlēji. Es to sapratu tanī briesmīgajā dienā.. vecajā Maskavā, kad pateici, ka tu braukšot projām. Līdz ar tavu aizbraukšanu uz Kosmosa tālajām pasaulēm mēs būtu šķirti daudzus gadus. Nespēju to pārciest, kļuvu par noziedznieku. Zvēru, negribēju, ka tu ej bojā. Nē, nē… Gribēju tikai lidojumu aizkavēt: vienu dienu, vienu nedēļu, vienu mēnesi… Bet tu nomiri manas vainas dēļ… Nākotnē man nekā vairs nebija ko darīt. Vienīgā izeja — aizbēgt uz pagātni. Tagad pienākusi mana kārta. Mirstu, bet visas domas trauc pie tevis cauri nepārvaramam laikam, Loa… Ak tas esi tu, Kuzmič… Arī jūs esmu piekrāpis. Neesmu jūsu sirsnīgās gādības cienīgs… Neesmu tas, par ko jūs mani turējāt… Neesmu cīnītājs par nākotni. Esmu atbēdzis uz pagātni… Nākotnes pasaule … cik

tā ir daiļa, Kuzmič!.. Ja es varētu uz mirkli atgriezties … pie darba … pie draugiem … Loa, Loa …

Augšā klauvēja.

Tēvocis Mitrofans krekstēdams uzkāpa līdz pagraba lūkai.

— Ko tev vajag?

— Vecais, nu ir nelaime. Kaimiņos vasarnīcā kratīšana.

— Gan jau būs labi. Uzbīdi uz pagraba lūkas kumodi. Es palikšu šeit. Viņš murgo. Liekas, mirst..

Čīkstēja grīdas dēļi, pa kuriem Jevdokija Makarovna vilka kaut ko smagu. Pēc tam viss apklusa.

Tēvocis Mitrofans nokāpa pagrabā un piegāja pie slimnieka gultas. Albīns gulēja nepakustēdamies, acis bija aizvērtas, elpa tikko dzirdama. Sprakstēdama dega svece. Pie sienām līgojās kroplas ēnas.

Vecais vīrs tramīgi klausījās. Visur valdīja klusums. Viņš sāka kūkot un drīz aizsnaudās.

Mitrofans pamodās — tuvumā kāds strauji sakustējās. Atskanēja šņākšana. Sīvi oda ozons. Sveces liesmiņa pasviedās sāņus un nodzisa. Iestājās melna tumsa. Albīns pagriezās un ievaidējās. Tēvocis Mitrofans pielēca kājās, meklēja sērkociņus.

Viņš jau sataustīja kārbiņu, bet tobrīd blakus sadzirdēja kādu klusu elpojam.

— Kur mēs esam? — jautāja skarba, mazliet metāliska balss.

— Tur, kur gribējām nokļūt, — skanēja atbilde. — Pašlaik ir nakts, pulkstenis divi, divdesmit astotais maijs, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.

— Nokļuvām drīzāk, nekā es cerēju, — turpināja pirmā balss. — Bet kur viņš ir?

— Tepat tuvumā viņam jābūt. Indikators rāda — divi metri atstatu.

— Gaismu!

Uzliesmoja viens spožas gaismas konuss, pēc tam otrs. Aiz bailēm vairs ne dzīvs, ne miris tēvocis Mitrofans ieraudzīja divus garus augumus, kuri kā par brīnumu bija iekļuvuši pamatīgi noslēgtaja pagraba. Abiem svešiniekiem mugurā spīguļojoši zvīņaini kombinezoni ar kapucēm. Ap vidu platas jostas ar tādām pašām portupejām kā Albinam.

Uz kapucēm virs lielām brillēm, kas aizsedza acis, piestiprināti reflektori, kuri izstaroja spilgtu gaismu.

— Šķiet, tas ir viņš, — teica viens no svešiniekiem, ar prožektoru apgaismojis guļošo Albīnu.