Es Robots

Misters Straterss bija priekšzīmīgs ģene­rāldirektors un pēc dabas visai runīgs vīrs. Sakarā ar to ekskursijas laikā ik soli pava­dīja viņa izsme|ošie, varbūt pat pārāk plašie, paskaidrojumi. Taču misis Vestone negar­laikojās. Viņa pat vairākas reizes pārtrauca misteru Stratersu un lūdza dažus paskaidro­jumus atkārtot iespējami vienkārši, lai Glo­rija tos varētu saprast. Tik augsts viņa runas dāvanu novērtējums iedvesmoja misteru Stratersu, un viņš kļuva vēl runīgāks, ja vien tas bija iespējams.

Taču Džordžs Vestons sāka nervozēt.

—   Piedodiet, Straters, — viņš pārtrauca lekciju par fotoelementiem, — vai jūsu rūp­nīcā nav tāda darba iecirkņa, kur būtu nodar­bināti vienīgi roboti?

—   Kā lūdzu? Ak tā! Jā gan, — Straterss uzsmaidīja misis Vestonei. — Savā ziņa burvju loks: roboti ražo robotus. Protams, mēs to plaši nepraktizējam. Pirmām kārtām arodbiedrības mums to neatļautu. Mēs ražo­jam loti nelielu skaitu robotu, izmantojot ti­kai robotu darbu vien, — tas drīzāk ir zināt­nisks eksperiments. Redziet, — viņš noņēma pensneju* un uzsita ar to dažas reizes pa plaukstu, — arodbiedrības nesaprot — un to saku es, kas vienmēr esmu simpatizējis strādnieku kustībai, — ka roboti sākumā gan radīs dažus traucējumus ražošanā, taču ar laiku neizbēgami…

—   Jā, Straters, — Vestons ieteicās, —bet, kā paliek ar to darba iecirkni, ko jūs minē­jāt, — vai mēs to nevarētu apskatīt? Man šķiet, ka tas būtu ļoti interesanti.

—   Jā, jā, protams, — misters Straterss steidzīgi uzlika pensneju un apjukumā ieklepojās. — Lūdzu, sekojiet man.

Ejot pa garu gaiteni un lejā pa kāpnēm, Straterss bija samērā kluss. Bet, tiklīdz viņi iegāja lielā, labi apgaismotā telpā, kur dūca dažādas metāla ierīces, misters Straterss ne­nocietās, un paskaidrojumu straume sāka plūst no jauna.

—   Skatieties! — viņš teica ar lepnumu. — Tikai roboti! Pieci cilvēki tos uzrauga, un viņi pat neuzturas šai telpā. Piecu gadu laikā, kopš mēs iesākām šo eksperimentu, šeit nav notikusi neviena avārija. Protams, te montē samērā vienkāršas konstrukcijas robotus, bet…

Glorijai ģenerāldirektora balss sen jau

skanēja kā iemidzinoša murdoņa. Visa šī eks­kursija viņai likās garlaicīga un bezmērķīga, kaut arī viņa redzēja daudzus robotus. Tomēr neviens pats ne mazākā mērā nelīdzinājās Robijam, un viņa noraudzījās uz tiem ar ne­slēptu nicinājumu.

Glorija ievēroja, ka šai telpā nebija ne­viena cilvēka. Tad viņas skatiens pievērsās sešiem vai septiņiem robotiem, kas cītīgi strādāja pie apaļa galda telpas vidū. Meite­nes acis iepletās neizsakāmā izbrīnā. Tā bija plaša telpa. Glorija nevarēja skaidri saska­tīt, bet viens no šiem robotiem šķita lī­dzīgs … līdzīgs … tas bija viņš!

— Robij! — kliedziens satricināja gaisu, bet viens no robotiem pie galda satrūkās, un < darba rīks izkrita viņam no rokām. Aiz prieka Glorija bija gluži kā bez prāta. Vecāki ne­paguva ne atjēgties, kad viņa, izspraukusies cauri aizžogojumam un viegli nolēkusi uz grīdas, kas atradās dažas pēdas zemāk, ro­kas mētādama, plīvojošiem matiem, skrēja pie sava Robija. Bet trīs pieaugušie, šausmās sastinguši, nespēja ne pakustēties, jo viņi re­dzēja to, ko nebija pamanījusi satrauktā mei­tene, — milzīgs automātisks traktors dārdē­dams virzījās tieši virsū Glorijai.

Pagāja daži mirkļi, iekāms Vestons atgu­vās, bet šie mirkļi bija liktenīgi, jo Gloriju vairs nevarēja panākt. Lai gan Vestons vienā rāvienā pārlēca pāri aizžogojumam, tas bija acīm redzami veltīgi. Misters Straterss iz­misīgi māja uzraugiem, lai tie apstādina

traktoru, bet viņi bija tikai cilvēki, un ik­viena darbība tiem prasīja laiku. _

Vienīgi Robijs rīkojās bez kavēšanas un precīzi.

Milzīgajām metāla kājām vienā mirklī pār­vārot attālumu, viņš metās pretim savai ma­zajai saimniecei. Tālāk viss norisinājās gan­drīz vienlaicīgi. Izstiepis roku un ne uz brīdi nepalēninādams gaitu, Robijs pacēla Gloriju gaisā, tā ka viņai aizrāvās elpa. Vestons, īsti neapjauzdams, kas notiek, drīzāk sajuta, nekā redzēja Robiju aizdrāžamies garām un apjukumā piepeši apstājās. Traktors pār­brauca pāri vietai, kur bija atradusies Glo­rija, pussekundi pēc Robija, noripoja vēl da­žus metrus uz priekšu un žvarkstēdams lēni nobremzēja.

Glorija atvilka elpu un, atbrīvojusies no abu vecāku vētrainajiem apkampieniem, pa­griezās pret Robiju. Viņa apzinājās tikai to, ka ir atradusi savu draugu.

Toties misis Vestones sejā atvieglojuma iz­teiksmi nomainīja smagas aizdomas. Viņa pievērsās vīram un, kaut gan bija izspūrusi un nemaz neizskatījās pēc cienījamas dāmas, likās barga.

—  Tu to izdomāji, vai ne?

Džordžs Vestons noslaucīja sviedriem klāto pieri. Viņa roka drebēja un lūpas savilkās tikko manāmā nožēlojamā smaidā.

Misis Vestone turpināja:

—   Robijs nebija konstruēts darbam rūp­nīcā. Viņš te nevarēja būt noderīgs. Tu iekārtoji ta, lai Glorija viņu te atrastu. Ta taču ir?

—  Jā, ir, — Vestons sacīja. — Bet, Greisa, kā gan es varēju paredzēt, ka šī atkalredzē­šanās būs tik vētraina? Un turklāt Robijs iz­glāba Glorijai dzīvību — tev tas jāatzīst. Tu nedrīksti viņu atkal padzīt.