Reklamdevejs trimda launajiem

– Nu? – Vasilijs neiztureja.

"Tas ir labi," Maryasa apnemigi un dusmigi sacija, it ka vina ar kadu stridetos, un pakratija galvu. "Man nepatik, ka vini uz mums skatas ka uz dzivniekiem no arzemem, bet Kazimiram ir parak sapigi noslaucit degunu, melno cusku." Vins teica, mes neesam cilveki, mes varam tikai netirus trikus un visu sabojat. Gribetos paskatities uz vina pretigo seju, ja musu Perlovka iet labak!

"Un tev un tavam tevam nav japaliek seit." Varbut es varu lugt, lai jus atlaujat atgriezties no trimdas…

Bet Marjasa iebilda, pat vinas acis mirgoja zalas:

"Mums galvaspilseta nav ko darit, kamer cars Boriss uznem so nelieti!" Un nav labi pamest so vietu. Vai nu lai visi dod valu, vai ari mes ar tanti pat nespersim no Perlovkas!

Un vina pagriezas pret saimnieci, vinas sarkana bize slideja pa muguru:

– Vecmamina Jarogneva, ko tu saki?

Vina tikko manami pasmaidija, uzmanigi paskatijas uz Vasiliju un jautaja:

– Kapec jus, labais biedrs, nolemat, ka par to sanemsiet atlidzibu?

– Kas par to? – Vins pat bija neizpratne. – Kapec ne?

"Viss var notikt," veca sieviete izvairigi atbildeja. "Ja velaties atjaunot kartibu, dariet to, es tev teicu, ka nevajag." Bet negaidiet no manas palidzibas, un man nav javed viesi seit. Es redzu, ka tu jau juties labak, tapec turpini ar kaut ko, bet man ir savs.

Piecelusies no galda, vina savaca tuksas kruzes, noskaloja tas virs spaina un nolika atpakal plaukta. Un vina turpinaja stavet ar muguru pret viesiem, it ka dodama majienu, ka saruna ir beigusies.

Vasilijs bija nedaudz satraukts. Labi, jus joprojam nesanemsit lielu palidzibu no vecmaminas, un ta vieta, lai skatitos pa vinas logiem, jus varat izveidot skatu laukumu, kas bus vel labaks. Bet ko darit, ja vina nav vieniga, kas saka: "Dari, ko gribi, bet neaiztiec mani?" Vins pats ar to netiks gala! Kopuma runa ir par reklamu, nevis par lauksaimniecibas atjaunosanu.

"Labi," vins teica. – Paldies par teju, vai kas tas bija. Es iesu un tiesam kersos pie lietas, kapec teret laiku. Ejam, Vilks!

Suns piecelas kajas, notrausas un luncinaja asti, noradot, ka ir gatavs doties cela.

Pec tumsas, vesas majas plava skita neciesami saulaina. Vasilijs skatijas no vina rokas, skieledams un iztelojas, ka tas viss varetu izskatities, ja tur uzceltu setu un iztiritu ezeru, uzzimetu zimes un izdailotu avotu…

– Cik ilgi tu seit dzivo? – vins jautaja.

"Ja, divas ziemas," atbildeja Marjasa.

Vina gaja vinai blakus, un skita, ka saule lika vinas rudajiem matiem uznemt baltas liesmas. Un Mudriks gaja nedaudz aiz muguras, klibodams, tik kluss, it ka vina nemaz nebutu.

– Un jus pats seit visu uzbuvejat?

"Vini tikko uzcela zogu kalna, bet budinas tur bija agrak." Si ir slikta vieta: dazreiz cilveki saslims, dazreiz mazas govis aizklist meza un neiznaks, vai ari lauki parstaj dzemdet. Ta cilveki devas prom uz visam pusem, ciems bija tukss. Labaka vieta launajiem gariem un visa veida necilvekiem.

– Un burvis, izradas, nav launs? Kas tur bija?

– Vins ir no cilveka, nevis meza asinim! Un tur bija lauki, bet neviens jau sen nebija arejis un sejis.

"Lai mes varetu set," Vasilijs domigi nomurminaja.

Vilks, priecajoties par telpu, metas talu uz prieksu, un tagad vins ir atgriezies, troksnaini metas garam un metas uz turieni, kur ganijas govis. Vina miza atskaneja. Vasilijs pagriezas un sauca, bet kur vins bija? Suns, ejot apkart ganampulkam, saka raudat – tomer turejas mala. Gans vinu aizdzina.

Govis flegmatiski parlukoja zali. Sajas vietas vini, iespejams, redzeja radibas, un, kas viniem bija sliktak, bija tas, ka viniem bija runt suns. Bet, kamer Vasilijs skatijas uz ganampulku un mezu, vins pamanija ko citu.

Pa vecenes majas logu izlidoja varna. Turoties zemu, vina pagriezas pret malu, pie pirmajam eglem pacelas augstuma un driz vien pazuda no redzesloka.

Bet vins vienkarsi bija tur un neredzeja un nedzirdeja nevienu varnu. Varbut vina ieradas velak?

– Bogdans! – Marjasa dusmigi kliedza, pieliekot plaukstas pie mutes. – Neuzdrosinies izmantot patagu!

Un vina klusak, dusmigak piebilda:

– Ak, necilveks! Es aiziesu pie vina vai kaut ka ta…

Gans, izmisigi veledamies aizdzit Vilku, nocirta patagu zeme, un suns rucas atleca atpakal un meginaja ar zobiem satvert galu.

– Ko tad es daru? – gans nozelojami atbildeja. – Nem savu zveru!

– Vilks! – Vasilijs iesaucas. – Man!

Suns negribigi klausijas. Vins aizgaja, joprojam kurnedams un skibi skatidamies uz patagu, tad devas pie saimnieka, arvien vairak paatrinot gaitu. Vins jautri gaja prom, acis mirdzeja, it ka vins nebutu izdarijis neko sliktu.

– Nekaunigs! – Vasilijs pakratija ar pirkstu. -Kapec tu biede govis? Netalu!

Vilks atlaida ausis, bet drizak izradisanas pec – vins zinaja, ka vini nekad nav nopietni dusmigi uz vinu – un riksoja vinam pie kajam.

Viniem vajadzeja iet pa labi, uz ciematu, bet nez kapec Marjasa devas taisni, uz ezeru. Varbut kadai zivij? Tur tikls joprojam karajas vinam uz pleca.

It ka sajutusi neizteiktu jautajumu, vina pagriezas.