SOLARIS

Visu šo laiku Stacijā, patiesību sakot, nekas nenotika; Sartoriusa programmēto eksperi­mentu vēlāk atkārtoja automātiskā aparatūra, un neesmu pat pārliecināts, vai kāds kontro­lēja tās darbību. Tomēr pa šo laiku Stacijā norisinājās daudz vairāk notikumu, nekā va­rētu vēlēties. Cilvēkus tie skāra tikai netieši. Es baidījos, ka Sartoriuss mēģinās atjaunot darbus pie anihilatora; gaidīju arī Snauta reakciju, kad viņš uzzinās no Sartoriusa, ka esmu viņu zināmā mērā piekrāpis, pārspīlē­dams briesmas, kādas varēja rasties neitrīno matērijas iznīcināšanas brīdī. Nekas tamlī­dzīgs tomēr nenotika, sākumā man pilnīgi

mīklainu iemeslu dēļ; protams, ņemu vērā kaut kādas blēdības iespējamību, rēķinājos ar to, ka viņi klusībā veic sagatavošanās darbus, tāpēc katru dienu iegriezos telpā bez logiem, tieši zem galvenās laboratorijas, kur atradās anihilators. Nekad nevienu tur nesatiku, bet putekļu kārta, kas klāja aparatūras apvalkus un kabeļus, liecināja, ka neviens nav tai pat pieskāries jau daudzas nedēļas.

Snauts šai laikā kļuva tikpat neredzams kā Sartoriuss un vēl grūtāk notverams, jo tagad jau arī radiostacijas videotelefons neatbildējā uz izsaukumiem. Kāds kontrolēja Stacijas kustību, bet es nezinu pateikt, kas, jo mani tas gluži vienkārši neinteresēja, kaut arī tas skan varbūt dīvaini. Arī fakts, ka okeāns ne­reaģēja, man kļuva tik vienaldzīgs, ka pēc divām vai trim dienām ne tikai pārstāju ar to rēķināties vai baidīties no tā, bet pilnīgi aiz­mirsu kā par okeānu, tā par eksperimentu. Dienām ilgi sēdēju vai nu bibliotēkā, vai ka­bīnē ar Hareju, kas neatstājās no manis kā ēna. Redzēju, ka ar mums nav labi un ka šis apātiskais un bezjēdzīgais nestabilitātes stā­voklis nevar turpināties bezgalīgi. Man va­jadzēja to salauzt, izmainīt mūsu attiecības, tomēr pat domu par kaut kādu pārmaiņu es dzinu prom, jo nebiju spējīgs neko izlemt; nemāku to izskaidrot citādi, bet man likās, ka viss Stacijā un it sevišķi tas, kas ir starp Ha­reju un mani, atrodas ārkārtīgi nestabilā, bīstami pārslogotā līdzsvara stāvoklī un, tam izjūkot, var pārvērsties drupās. Kāpēc? Ne­zinu. Visdīvainākais bija tas, ka arī viņa

zināmā merā izjuta kaut ko tamlīdzīgu. Kad domāju par to tagad, man šķiet, ka šo nedro­šības, sastrēguma, pavisam tuvās katastrofas iespaidu radīja tikai tādā veidā vien izjūtamā, visas Stacijas klājus un telpas piepildošā īste­nība. Kaut gan bija varbūt vēl viens cits atmi­nējums: sapņi. Tā kā man nekad ne pirms, ne arī pēc tam nebija tādu vīziju, nolēmu pierak­stīt to saturu; tikai šie pieraksti ļauj kaut ko par šīm vīzijām pateikt, bet arī tie ir vienīgi fragmenti, kuriem gandrīz pilnīgi atņemta to šausminošā daudzveidība.

Es atrados neizprotamos apstākļos, telpā bez debesīm, zemes, grīdas, griestiem, sienām, it kā iemīcīts vai iestidzis ārēji man svešā substancē, it kā viss mans ķermenis būtu ieaudzis pusdzīvā, nekustīgā, amorfā blāķī, vai, precīzāk, it kā es pats, pazaudējis ķer­meni, būtu kļuvis par tādu amorfu blāķi; mani ielenca sākumā neatšķirami bāli rožai­nas krāsas plankumi, kas peldēja telpā ar ne­parastām optiskām īpašībām, tā ka tikai ļoti lielā tuvumā priekšmeti kļuva skaidri, pār­lieku un pat nedabiski skaidri, jo šajos sap­ņos tiešās vides konkrētība un materialitāte pārspēja parasto īstenību. Pamostoties mani pārņēma paradoksāla sajūta, ka realitāte, īstā realitāte bijusi taisni sapnī, bet tas, ko redzu pēc acu atvēršanas, ir vienīgi kaut kādas iz­žuvušas ēnas.