SOLARIS

—     Bezspēcīgam? — viņš atkārtoja, pacel­dams uzacis. — Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas dievs bija bezspēcīgs — ap­krauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazī­mēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem… grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi…

—    Nē, — es viņu pārtraucu, •— runāju par dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēku- radītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, ima- nentā pazīme. Tam jābūt dievam, kas ir iero­bežots savā visuzināšanā un visuvarēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir… kropls dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pār­auga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un

radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves rādītāju.

—   Kādreiz, sen, sen, maniheisms, — svārstī­damies iesāka Snauts.

Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.

—    Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību, — es tūdaļ viņu pārtraucu. — Šis dievs neeksistē ārpus matērijas un ne­var no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas …

—    Tādu reliģiju nepazīstu, — viņš atbil­dēja, mirkli klusējis. — Tāda nekad nebija … vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet bai­dos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu dievu, kas laika ritējumā at­tīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstā­kiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zau­dējušais dievs, tas taču, mans dārgais, ir cil­vēks. Tu runā par cilvēku … Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk — tā ir slikta mistika.

—    Nē, — es stūrgalvīgi atbildēju, — es ne­runāju par cilvēku. Iespējams, ka ar dažiem saviem vaibstiem tas atbilstu šai provizoris­kajai definīcijai, bet tikai tāpēc, ka šī defi­nīcija ir pilna robu. Cilvēks, par spīti ārišķī­bai, neuzstāda sev mērķus. Viņam tos sagādā laiks, kurā viņš dzimis. Viņš var tiem kalpot vai pretoties, bet kalpošanas vai pretošanās iemesls ir dots no iekšienes. Lai izjustu abso­

lūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vien­tuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku. Šis… mans — tā ir būtne bez daudzskaitļa, zini?

—   Ak, — viņš teica, — kā tad es uzreiz … —• un parādīja ar roku uz loga pusi.

—    Nē, — es noliedzu, — arī okeāns ne. Viņš savā attīstībā paskrējis garām dievišķī­bas izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņš ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs … yiņš atkārto­jas, Snaut, bet tas, par kuru domāju, nekad to neizdarītu. Varbūt viņš patlaban kaut kur dzimst, kaut kādā galaktikas nostūrī, un vis­drīzākajā laikā jauneklīgas sajūsmas uzplūdā sāks izdzēst vienas zvaigznes un iedegt citas, mēs to pamanīsim pēc kāda laika …

—    Jau pamanījām, — Snauts skābi teica. — Novae un Supernovae … vai tās, tavu­prāt, ir sveces uz viņa altāra?

—    Ja tu gribi to, ko saku, saprast tik bur­tiski …

—    Bet varbūt tieši Solāris ir tava dievišķā zīdaiņa šūpulis, — Snauts piebilda. Arvien nepārprotamāks smīns veidoja ap viņa acīm sīku grumbiņu tīklu. — Varbūt tieši viņš tavā izpratnē ir pirmais auglis, izmisušā dieva iedīglis, varbūt viņa vitālā bērnišķība vēl krietni pāraug viņa saprātu, bet viss, ko satur mūsu solāristiskās bibliotēkas, ir tikai plašs šī zīdaiņa refleksu katalogs …

—    Un mēs kādu laiku izpildījām viņa ro­taļlietu lomu, — es pabeidzu. — Jā, tas ir iespējams. Un zini, kas tev izdevās? Radīt pilnīgi jaunu hipotēzi par tematu Solāris, bet tas tiešām ir jau kaut kas! Un uzreiz tev ir rokā Kontakta nodibināšanas neiespējamības izskaidrojums, klusēšanas, zināmu ekstrava- ganču — šādi nosauksim attiecības ar mums — izskaidrojums; maza bērna psihe …

—    Atsakos no autora tiesībām. — Snauts noburkšķēja, stāvēdams pie loga.

Ilgāku laiku skatījāmies melnajos viļņos. Pie austrumu apvāršņa miglā iezīmējās bāls, iegarens plankumiņš.

—    Kā tevī radās šī bezspēcīgā dieva kon­cepcija? — viņš piepeši jautāja, nenovērs­dams acis no spīdīgā tuksneša.

—    Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noti­cēt, kura mokas nav izpirkšana, kurš neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē.

—    Mimoīds … — Snauts teica pavisam klusi, citādā balsī. _

—    Ko tu saki? A, jā. Pamanīju to jau pir­mīt. Ļoti vecs.

Abi vērāmies sarkanbrūni miglotajās debe­sīs.

—    Lidošu, — es negaidīti teicu. — It īpaši tāpēc, ka nekad vēl neesmu atstājis Staciju, bet šī ir laba izdevība. Atgriezīšos pēc pus­stundas …

—    Ko tu saki? — Snauts iepleta acis, — Li­dosi? Uz kurieni?