SOLARIS

Tas bija visai oriģināli, tikai joprojām ne­viens nezināja, kā sīrupveida receklis spēj stabilizēt debesu ķermeņa orbītu. Jau gandrīz veselu gadsimtu bija pazīstami gravitori — ierīces mākslīgu spēka un gravitācijas lauku radīšanai, bet neviens nespēja pat iedomāties, kā bezveida masa var sasniegt rezultātu, ko gravitoros iegūst ar sarežģītu kodolreakciju un milzīgi augstu temperatūru palīdzību. Laikrakstos, kas tolaik, intriģējot lasītājus un šausminot zinātniekus, bija pilni ar visbez­jēdzīgākajiem izdomājumiem par tēmu «Solā­ris noslēpums», netrūka arī tādu apgalvojumu, ka planetārais okeāns esot… tāls mūsu elek­trisko zušu radinieks.

Kad problēmu zināmā mērā izdevās atrisi­nāt, izrādījās, ka izskaidrojums, kā tas vēlāk bieži notika ar Solāris, vienas mīklas vietā ir uzdevis citu, varbūt vēl pārsteidzošāku.

Pētījumi parādīja, ka okeāns ne tuvu ne­darbojas pēc mūsu gravitoru principa (kas, starp citu, nemaz nebija iespējams), bet prot tiešā ceļā modelēt telpas-laika metriku; tāpēc, starp citu, laiks uz viena un tā paša Solāris meridiāna ir dažāds. Tādējādi okeāns zināmā nozīmē ne tikai saprata, bet arī spēja (ko ne­var pasacīt par mums) izmantot Einšteina un Boevī teorijas secinājumus.

Kad tas tika paziņots, zinātnes pasaulē iz­cēlās viena no spēcīgākajām mūsu gadsimta vētrām. Vispāratzītās, viscienījamākās teori­jas pārvērtās pelnos, zinātniskajā literatūrā parādījās gluži ķecerīgi raksti, alternatīva «ģeniāls okeāns» vai «gravitatīva želeja» iekvēlināja daudzus prātus.

Tas viss risinājās gadus divdesmit pirms manas dzimšanas. Kad gāju skolā, jau bija at­zīts — saskaņā ar vēlāk konstatētiem fak­tiem —, ka Solāris ir debess ķermenis, uz kura eksistē dzīvība, un tās nesējs ir vienīgais planētas iedzīvotājs…

Hjūza un Jūgla otrais sējums, kuru es šķir­stīju gluži automātiski, sākās ar sistemātiku, kas bija tikpat oriģināla, cik amizanta. Klasi­fikācijas tabula sniedza pēc kārtas: tips — Polytheiia, klase — Metamorpha, kārta — Syncytialia. It kā mēs pazītu nezin cik šīs su­gas eksemplāru, kamēr īstenībā bija tikai viens eksemplārs, tiesa gan, septiņpadsmit biljonu tonnu smags.

Zem maniem pirkstiem zibēja krāsainas diagrammas un shēmas, analīzes un spektro- grammas, kas demonstrēja sākotnējās vielu maiņas tipu un tempus, ķīmiskās reakcijas. Jo tālāk iedziļinājos noplukušajā foliantā, jo vairāk matemātikas bija uz krītpapīra lappu­sēm; varēja nodomāt, ka mūsu zināšanas par šo Metamorpha klases pārstāvi, kas četras stundas garas nakts aizsegā snauda pāris simt metru no Stacijas tērauda dibena, ir iz­smeļošas. Īstenībā ne visi vēl bija vienis prā- tis, ka okeāns ir «būtne», nemaz nerunājot par to, ka okeānam varētu piedēvēt saprātu.

Ar troksni novietoju masīvo sējumu uz plaukta un paņēmu nākošo. Tas sastāvēja no divām daļām. Pirmā bija veltīta eksperimen­tālo protokolu izklāstījumam par neskaitā­miem mēģinājumiem nodibināt kontaktu ar okeānu. Labi atceros, ka manos studiju ga­dos šī kontakta nodibināšana kalpoja par mērķi neskaitāmām anekdotēm, zobgalībām un jokiem; viduslaiku sholastika, salīdzinot ar šīs problēmas radītajiem džungļiem, likās kā skaidra, mirdzoša, acīm redzama patiesība. Sējuma otro daļu, kurā bija gandrīz tūkstoš trīssimt lappušu, aizņēma tikai bibliogrāfija. Oriģinālliteratūrai istaba, kurā sēdēju, droši vien būtu par mazu.

Pirmie kontakta mēģinājumi notika ar spe­ciāliem elektronu aparātiem, kas transfor­mēja raidāmos un uztveramos impulsus, tur­klāt okeāns aktīvi piedalījās šo aparātu darbā. Bet visu to tina pilnīga tumsa. Ko nozīmē «pie­dalījās»? Okeānam modificējot dažu iegrem­dēto ierīču elementus, mainījās pierakstāmie izlādēšanās ritmi, un reģistrējošā aparatūra fiksēja milzumu signālu, kas atgādināja gi­gantisku augstākās analīzes aprēķinu frag­mentus. Ko tas varēja nozīmēt? Varbūt tās bija ziņas par okeāna acumirklīga uzbudinā­juma stāvokli? Varbūt impulsi, kuru rezul­tātā dzima milzīgi veidojumi kaut kur tūksto­šiem jūdžu attālumā no pētniekiem? Varbūt neizprotamā elektronu valodā izklāstīts šī okeāna mūžīgo patiesību atainojums? Var­būt — okeāna mākslas darbi? Kas to varēja zināt, ja uz identiskiem signāliem nekad ne­izdevās saņemt vienādu reakciju? Vienreiz atbilde bija impulsu vētra, kas draudēja izni­cināt aparātus, bet citreiz — neizdibināma klusēšana. Nevienu pētījumu nebija iespē­jams atkārtot.